Viedokļa raksts no BNN.lv
Kārdinošās astoņas amata vietas Eiropas Parlamentā – cīņa par tām šogad Latvijā ir nonākusi tik tālu, ka daži amata kandidāti mēģina apvienot visai nesamērojamas profesijas. Tā teikt, kamēr vieni darbi nav padarīti, tikmēr jau ar lieliem solījumiem ķeras pie otriem. Par piemēru tam ir Ansis Pūpols, kas Latvijā sevi pieteicis kā Nemelo! žurnālists. Ar ko tad Brisele kārdinošāka – beļģu vafeles ikdienā, stabilie pieci gadi ar ikmēneša ienākumiem pirms nodokļu nomaksas 8757,70 eiro apmērā vai cīņa par labāku nākotni Eiropai?
Jānorāda, ka Ansis Pūpols sabiedrībā visvairāk pazīstams kā Nekā personīga žurnālists. Viņš gan tur jau kādu laiku vairs nedarbojas, bet gan attīsta savu žurnālistikas projektu Nemelo. Vēl pavisam nesen kā «dāvanu pirms Ziemassvētkiem» Pūpols sabiedrībai lūdza savam projektam naudu jeb, kā viņš teica, – «ziedojumus kvalitatīvai žurnālistikai». Tomēr jau pēc nepilniem diviem mēnešiem žurnālists paziņojis, ka kandidēs Eiropas Parlamentā un pārstāvēs Latvijas politisko partiju Nacionālā apvienība. Pats Pūpols to saucis par loģisku soli.
Joprojām, kandidējot uz vietu Eiropas Parlamentā, viņš aicina ziedot sev, saviem žurnālistikas projektiem. Iespējams, arī šo Pūpols sauktu par loģisku soli, taču tā nešķiet visiem.
Ja kādam rodas jautājums, vai šāda prakse ir ētiska, tad, lai citiem nebūtu «jālauza galva», Latvijas Žurnālistu asociācijai (LŽA), kuras sarakstos Pūpols joprojām atzīmēts kā biedrs, ir atbilde, kas ierakstīta asociācijas Ētikas kodeksā:
Kā cīņa par labāku nākotni var sākties, kad politiskais ceļš tiek sākts ar ne pārāk tīriem soļiem?
Līdz pat trešdienai, 13.martam, ne Ainārs Dimants, ne Ansis Pūpols, kas kandidē Eiropas Parlamenta vēlēšanās, nav parūpējušies, lai pirms politiskās karjeras uzsākšanas un ierindošanās kandidātu sarakstos, pārliecinātos, ka vairs nav publiskajā sarakstā pie LŽA biedriem, kas ievēro neatkarīgu žurnālistiku Latvijā.
LŽA biedru saraksts
Jāatzīmē, ka BNN izdevās sazināties ar LŽA pārstāvi Kristīni, kas atbild uz asociācijas kopējiem e-pastiem. Pēc viņas paustā, uz kopējo e-pastu nav atnācis ne Dimanta, ne Pūpola pieprasījums izņemt viņus no biedru saraksta. Tomēr viņa piebilst, ka šie lūgumi varētu būt nosūtīti priekšsēdētājai. Tāpat viņa telefonsarunā ar BNN norādīja, ka abiem netiek vairs adresēti LŽA e-pasti.
Ceturtdien, 14.martā, ar BNN sazinājas LŽA priekšsēdētāja Ivonna Plaude. Viņa atzīmēja, ka Aināra Dimanta iesniegums ir jau saņemts. Tikmēr Pūpola oficiālā iesnieguma vēl neesot. Tāpat Plaude sacīja, ka LŽA 21.martā notiks valdes sēde, līdz kurai šiem iesniegumiem obligāti vajadzētu būt.
Iespējams, tie var šķist kā sīkumi, jo LŽA nav juridiskas atbildības, tā balstās uz žurnālistu ētiku, kas izkopta, lai atbalstītu kvalitatīvu žurnālistiku Latvijā – viens no Pūpola saukļiem.
Nenoliedzami, žurnālists var būt labs politiķis, jo, ikdienā pētot lielos korupcijas skandālus, var ieraudzīt trūkumus politikā un dot savu pienesumu to novēršanā. Tomēr apvienot šos amatus nav iespējams. Tāpēc godīgs solis būtu aiziet no žurnālistikas un doties tikai pa vienu ceļu – politikā. Jo, kamēr tas nav izdarīts, raisās jautājumi, kā Pūpols, kas cīnās pret korupcijas skandāliem, risinās Nacionālās apvienībasmaksātnespējas «šaubu ēnas», kas īpaši asociējas ar Raivi Dzintaru, ar kuru tagad grasās iet «pa vienu ceļu»?
Nacionālā apvienība, rīkojot semināru, Pūpolu joprojām piesaka kā žurnālistu. Pats Pūpols nav slēpis, ka grasās pabeigt savus iesāktos žurnālistikas projektus. Vai šajos projektos šaubu ēnas pār «nacionāļiem» nekritīs?
Tāpat rodas jautājums par to, ko cilvēki, kas komentēja politiskos notikumus Latvijā, netiekot Eiropas Parlamentā, darīs pēc 25.maija? Cik objektīvi mēs spēsim uz viņiem raudzīties, ja viņi tomēr nolems palikt savos iepriekšējos amatos? Un cik ilgi viņi piekopa partijas intereses, ko tagad pārstāv?
Proti, Pūpols nav vienīgais, kas, šogad kandidējot, saskaras ar dilemmu par ētikas normu robežām savā profesionālajā darbā. Starp tiem ir arī Ainārs Dimants, kas Latvijā pazīstams kā mediju eksperts. Tāpat uz Eiropu soļo politologi – Ivars Ijabs un Andris Kudors. Ja politologi netiks pie beļģu vafelēm, cik adekvāti viņi spēs vērtēt «latviešu vafeles»?